Spēļu apskati
Survival pēcskats
Idejiski „Survival” ir RPG, kas rūpīgi nomaskēts par point-and-click kvestu, ar ciešamu grafisko izpildījumu, dažiem skaņas efektiem, bet totālu satura trūkumu. Spēlē tāda pavisam pus pabeigta. Lai gan nē – drīzāk pus iesākta. Paskatīties var, bet spēlēt nav ko. Pierādiet pretējo!
Iztikšu bez gara ievada, kurā tēlaini varētu tikt aprakstīts, cik pasaulē, pēc Trešā pasaules kara, viss ir sūdīgi; ka dzīvi ir palikuši tikai daži dzīvi palikušie un helikopters (kura dienas diemžēl ir skaitītas), bet nolēmu, ka nevēlos ziedot, šim programmatūras produktam, kuru daži fanātiķi varētu arī nosaukt par spēli, ne minūti vairāk. Pieminēšu to, ka Survival ir piedalījusies Indago 2004. Labi, pie lietas...
Pirmajā acu uzmetienā, liekās „O! Kaut kas līdzīgs „Fallout”” (jūtu naidīgus skatienus pakausī), bet tās, diemžēl vai par laimi, ir tikai pirmās asociācijas, kuras tiek radītas ar abreviatūras „RPG” un lietvārda „atombumba” palīdzību. Lai arī spēle Indago vietnē ir prezentēta kā RPG, tai ar lomu spēli, tās klasiskajā izpratnē, kopīgs ir... hmm... laikam jau nav nekā kopīga.
Survival postapokaliptiskā pasaule (kas gan vairāk atgādina mazu saliņu, nevis pasauli) piedāvā spēlētājam jau tik pierasto point-and-click, kas, protams, nepavisam nav peļami. Klikšķinām kaut kur monitora dzīlēs un vērojam personāža reakciju, kurš, šķiet, ir pakļāvīgs kareivis.
Vēl uz šīs saliņas ir atradusies vieta inventāram, kas visu laiku redzams ekrāna augšējā stūrī, bet tādai neatņemamai kūkas, ar nosaukumu „lomu spēle”, sastāvdaļai kā spēlētāja parametri jebšu stati, šī pasaulīte ir likusies par šauru. Vārdu sakot – izskatās pēc tīrasiņu kvesta, pat ja sākotnējā izstrādātāja iecere ir bijusi izveidot lomu spēli. Ja jau ir inventārs, tad tajā neapšaubāmi kaut kam ir jābūt - vismaz aptieciņai un avārijas trīsstūrim noteikti. Protams, lai inventārā kaut ko nevajadzīgu dabūtu, vispirms vajag kaut ko nevajadzīgu atrasts. Atrast nav nemaz tik vienkārši, kā dažiem varētu šķist - protams, nebija grūti iedomāties, ka āmurs varētu būt savācams priekšmets, taču šis „savācamais”, norādot uz to ar kursoru, netika nekādā veidā izcelts no apkārtējā fona. Šāda īpašība piemīt arī visām nedaudzajām ejām, pārejām, caurumam sienā un citiem, jebkurā veidā izmantojamajiem, spēles objektiem (kuru, šķiet, spēlē nav). Point-and-click elle – diez vai atradīsies daudzi spēlētāji, kam šādas izpriecas šķiet tuvas.
Spēles grafiskais izpildījums ir apmierinošs. Diemžēl, ir tikai pieejama tikai viena izšķirtspēja (800x600, cik nopratu). Ja tajā būtu vairāk satura, tad grafika, pilnīgi noteikti, nebūtu tā, kas spēlētāju varētu aizbaidīt no monitora.
Mūzikas nav, tādēļ nebūtu slikti kopā ar spēli izplatīt arī „Winamp”. Toties ir skaņa. Pat vairākas. Un kāda skaņa būs ir tieši atkarīgs no virsmas, pa kuru varonim ir lempīgi izdevies pamīdīties.
Manis stūrētais personāžs paguva aplūkot veselus trīs spēles „ekrānus” (lokācijas), pirms es uzklikšķināju uz spēles pārtraukšanas ikoniņas un bez liekām ceremonijām, „A tu tiešām vairāk negribi spēlēt: Jā/Nē” dialoga izskatā, tiku aizsūtīts taisnā ceļā uz ell... tfu.. Windows’u. Šķiet, ka tas arī bija viss, ko spēle var piedāvāt.
Līdzīgi raksti:
